Ar apmēram līdzīgu skaņu kā izdveš cilvēks, kurš pēc laba sitiena pa saules pinumu vēl var pakunkstēt, sākas viņa vārds, nevis parastu "i". Icigs. Viņam reiz bija dēls, vārdā Snarks, bet viņš nomira, egļu vāverīšu apmulsināts. Pēc pāris gadiem Icigam piedzima vēl viens dēls, atkal ar četrām galvām (kā zināms, trīsgalvaino egļu pūķu saimē tas gadās labi ja reizi tūkstoš paaudzēs). Tā arī neko nesapratis, arī savu otro dēlu Icigs nosauca par Snarku. Reinkarnācijai viņš ticēja, vai.

Snarkam sasniedzot paaugu gadus, Icigs viņu nodeva skolībā pie doktora Lapsiuāriusa, lai tas rauga viņu izmācīt par tamadu. Tas ir pats godājamākais amats egļu pūķu sabiedrībā, diždzīres bez profesionāla tamadas nav nekādas diždzīres, bet gan prasts, bezdvēselisks dzertiņš, tīri ka jāraud. Un īstam tamadam, protams, arī labi maksā. Laikam vecumdienas Icigs sev gribēja nodrošināt.

Pēc doktora Lapsiuāriusa ieskata (un vairums egļu pūķu gudrajo viņam piekrita), patiesās tamadības mācības pamatā ir dižsveķu alus ideja. Pat visi kopā mazākumā bija gan vīngudrajie, gan degvīncilts, nemaz nerunājot par dažādu kadiķu pielūdzējiem. Dzērāji, kā smejies.

Neviens, nu itin neviens (varbūt tikai paši saprātīgākie, bet tie jau vienmēr klusē) nevarēja paredzēt, ka Snarks izvērtīsies nevis labs tamada, kā daudzi cerēja (četras galvas, kā nekā), bet gan dižsveķu alus hiperapoloģēts, un arī kaņepju smarža viņam kļūs nesveša. Tas izrādījās doktora Lapsiuāriusa teju vienīgais vājais punkts - viņš nemācēja audzēt tamadas bez dižsveķu alus jo biežas izmantošanas to vai citu postulātu pierādīšanai. Ar pliksausu vārdu neprata rīkoties.

Snarks bieži domāja par savu vecāko, nekad neredzēto brāli. Snarks juta - arī viņa ceturtā galva mācētu runāties ar egļu vāverītēm, ja vien tās nebūtu saknē izkautas zināmajā sestdienā. Galu galā, kas tas par četrgalvainu pūķi bez dīvainībām? Snarks nosprieda - ja reiz nav vairs egļu vāverīšu, viņš nodarbosies ar mežkaķiem. Tiesa, sarunāties ar tiem viņš neprata, tamdēļ uz nodarbībām pie doktora Lapsiuāriusa vienmēr ieradās saskrāpētām ķepām.

Snarks bēdājās, nekas ar viņu neesot kā nākas, visa pasaule riebīga - nu, jūs jau zināt. Viņš, diemžēl, nebija vēl īsti pieaudzis un nesaprata, ka katrs Snarks ir atsevišķs, savādāks un sevišķs. Viņš gribēja līdzināties brālim, kas saprotami, bet ko atliek tikai nožēlot. Snarks arī nodarbību starplaikos sāka patstāvīgi apgūt dižsveķu alus ideju - kurp tas noved, nevienam nav jāstāsta. Pie dižsveķalisma.

Ja viss ir tik slikti, kāpēc gan lai nebūtu vēl sliktāk, sev jautāja Snarks, un nodevās zaļo, smaržīgo augu kārtošanai rindās, apakšrindās un dažādās citās pozīcijās. Tā arī nepabeidzis mācības pie doktora Lapsiuāriusa, Snarks devās savu ceļu mīdīt - pa visu plašo egļu pūķu mežu citiem egļu pūķiem neredzamas takas rādīt.

Slims ar dižsveķalismu, ar zaļo augu dvesmu vienmēr acīs, Snarks bija nekaitīgs, bet arī nekam nederīgs, jo priecīgs. Jāsaka, ka stāstam še tuvojas beigas, jo mūsu varonis Snarks vairs neko citu nedarīja - tikai klejoja vien viņam zināmās tālēs. Tiesa, Iciga vecumdienas viņš tomēr nodrošināja - bet par to citreiz.