Kā parasti otrdienās, Gozi ganīja kazas. Tobrīd viņš par krokodīliem nedomāja, un nebija jau to šajos platuma grādos. Nez vai viņš pats spētu īsti formulēt savas domas, tās plūda nesteidzīgi un vienmuļi kā kanālmala. Tā bieži mēdz gadīties, kazas ganot.

Dīvainais svešinieks parādījās tāpat kā visi ceļinieki - uz ceļa pāri pakalnam. Gozi rēnajiem prātojumiem viņš netraucēja nemaz, tiem jau labi sen nekas nepēja traucēt, kur nu kāds dīvains svešinieks. Aizies kā nācis, vai nu tāpēc vērts smadzenes virināt.

Bet svešinieks izjauca lietu ierasto kārtību, viņš nogriezās no ceļa un nāca tieši pie Gozi un viņa kazām. Apstājies pāris soļus atstatu, viņš vēroja brīdi. Gozi tā īsti nevarēja saprast, ko vēro dīvainais svešinieks - viņu vai kazas. Tad svešinieks sacīja:

- Nāc man līdzi uz pilsētu, Gozi.

Kazu gans nez kāpēc nemaz nebrīnījās, ka svešinieks zina viņa vārdu, kaut arī viņš to nekad nevienam nebija teicis.

- Es nevaru, - sacīja Gozi, - man ir jāgana manas kazas.

- Tad pārdod savas kazas man, Gozi, - sacīja dīvainais svešinieks, - saki, cik tās maksā un es tev došu divtik.

Gozi sacīja divtik un svešinieks samaksāja. Svešinieks palaida brīvībā teju nopirktās kazas un viņi devās pa ceļu uz pilsētu, un svešinieks vairs nesacīja ne vārda. Klusēja arī Gozi, viņam patiesībā daudz labāk par runāšanu patika kazas.

Viņi bija gājuši jau teju pusceļu, kad satika lopu tirgotāju. Gozi pie sevis nosprieda, ka pilsētā nu gan viņam nekas nav meklējams un, nedaudz pakaulējies ar lopu tirgotāju, nopirka divreiz vairāk kazu, nekā viņam bija no rīta.

Gozi devās atpakaļ ar savām jaunajām kazām, bet dīvainais svešinieks turpināja ceļu uz pilsētu viens.