Šis ļoti smagais stāsts būs par klusēšanu - kāpēc to ir vērts piekopt jo īpaši.
Ja tu neklusē - ja tu skaļi runā - smaka vien no tevis ir. Un neko vairāk nevajag. Vai vajag citu smaku, ja vien.
Patiesi sakot, vajadzība un nevajadzība arī ir visai relatīvas nedzīvbūtnes, bet pieņemsim, ka tās nozīmē to, ko nozīmē. Kāpēc ne?
Protams, ir daži ļauži, kuriem dažbrīd ir vērts nepaklusēt, bet tos tad arī rāda. Arī viņi parasti / biežāk dara un klusē. Vai nedara un neklusē. Jājēdziens kā irbūtība ir pārāk pārņēmis pasauli, lai varētu noteikt notikumus parasti. Notikumu būtība ir kļuvusi sveša kā jēdziens vai vārdkopa - vienalga.
Starp citu, man ir vēl kāds priekšlikums. Šobrīd pamazām parādās nepieciešamība vienoties par jēdzieniem. Labi, vienojamies par jēdzieniem un uzredzēšanos - pieņemsim, ka tas skan pietiekami pieklājīgi.
To var ieteikt jebkuram - sadalīt sevi loģiskās frakcijās. Būs zvērzobji un citas frakcijas.
Turklāt visi, kas bijuši kādreiz, ir maldīgi domājuši, ka dimanti aug mutēs. Nē, pakaļās. Vairumam gan pat to nav.
Prieks jau arī piemājo šai saulē (ar to es negribēju teikt, ka pastāv vēl kāda - neesmu baznīca, tikai dievs t. kungs), bet parasti tāds nedaudz muļķīgs un ja kāds smejas, viņš (tas) parasti piedomā, ka pēc šādas izsmiešanās noteikti notiks kaut kas slikts. Slikts.
Guli, negrauz, es rakstīšu vēl, jo šis patiesībā ir rīta stāsts.