Egļu pūķis bija labdabis, vārdā Icigs. Egļu pūķi jau pārsvarā visi bija labdabji. Icigam bija sava egļu pūķenīte un trīs mazie egļu pūķēni, viens no kuriem īpašs, vārdā Snarks. Citi egļu pūķi Icigu par Snarku ļoti apskauda, bet nekā īpaši slikti tas neizpaudās, jo, kā jau teikts, egļu pūķi pārsvarā bija diezgan labdabji.

Snarkam bija četras galvas, kurmet trīsgalvaino egļu pūķu saimē tas gadās labi ja reizi tūkstoš paaudzēs. Snarka ceturtā galva prata sarunāties ar egļu vāverītēm, ko citi egļu pūķi neprot vispār. Šī prasmīgā galva gan viņam dažkārt sagādāja zināmas neērtības, īpaši, skūpstoties ar citām mazajām egļu pūķenītēm. Jo viena galva palika lieka un tai neatlika nekas cits, kā sarunāties ar egļu vāverītēm, par ko arī ir šis stāsts.

Viņas Snarkam stāstīja visādas brīnumainas lietas, turklāt stāstīja iepriekš. Citi egļu pūķi mazajam Snarkam neticēja, bet beigās bija vien jātic, kad visi egļu vāverīšu pareģojumi piepildījās.

Kad viņa reputācija jau bija izskanējusi pa egļu pūķu meža visām malu malām, cita starpā Snarks pareģoja arī visu egļu pūķu galu pēc trim nedēļām tanī sestdienā, bet te nu citi egļu pūķi viņam atkal nepavisam neticēja. Snarks centās pārliecināt egļu pūķus gan pulcēšanās vietās, gan pa vienam, nejauši satiekot. Bet egļu pūķi bija pārāk laipni un labsirdīgi, viņi nekādi nevarēja iedomāties, ka varētu notikt kaut kas tik ļoti ļauns. Snarks visiem atgādināja savus iepriekšējos pareģojumus, kā tie visi piepildījušies, bet vienalga neviens viņu neņēma nopietni.

Snarks atkal un atkal runājās ar egļu vāverītēm, vaicāja viņām, kā viņas uzzinājušas par egļu pūķu šausmīgo liktni un kā tas vispār notiks. Bet egļu vāverītes viņam neko paskaidrot nevarēja, viņas pašas bija šausmīgi uztraukušās un neko konkrētāku nezināja.

Snarks sanīka, nespēja vairs ēst. Viņam ļoti gribējās izaugt par lielu egļu pūķi, viņš jau pagaidām bija tik maziņš. Bet nu vairs nebija nekādu cerību, Snarks egļu vāverītēm uzticējās nešaubīgi. Snarks vairs nenakšņoja mājās, klīda apkārt pa egļu pūķu mežu un vecais Icigs tikai no citiem egļu pūķiem šad un tad uzzināja, kur viņš redzēts stāstām par egļu pūķu tuvo galu.

Beigās Snarks pavisam nonīka un pēc trijām nedēļām tanī piekdienā klusi nomira piekalnītē. Šī vēsts zibenīgi izplatījās starp egļu pūķiem un sestdien agri no rīta viņi jau bija sapulcējušies visi vienkopus. Egļu pūķi dzīvo ļoti ļoti ilgi un tas vienmēr ir milzīgs šoks, ja kāds no viņiem nomirst.

Egļu pūķi ilgi neprātoja, viņiem bija pilnīgi skaidrs, kas vainojams Snarka nāvē. Protams, tās dullās egļu vāverītes, redz, pareģotā sestdiena jau pienākusi, bet no visiem egļu pūķiem miris tikai Snarks. Lieki laiku netērējot, viņi uz brīdi atmeta labdabību un līdz vakaram jau bija pilnīgi izkāvuši visas egļu vāverītes. Viņām ar Snarku vienkārši bija iznākusi lingvistiska nesaprašanās.