Hi! Patiesībā, man nemaz nav īsta vārda, bet ērtības labad saukšos par Jēkabu. Ir, redz, tā, ka es esmu kaķis, kuram nekad nav bijis saimnieka, tāpēc cilvēkiem saprotama vārda man arī nav. Parasti ļaudis mūs sauc par miskastniekiem, bet tas nav īsti pareizi, jo daudzi no brīvajiem kaķiem ne reizi mūžā atkritumu kastēs neielūkojas. Ja nu galīgi nav kur likties, šausmīgi gribas ēst, tad varbūt.

Bet tas, ko vēlos jums pavēstīt, ar cilvēku šmucēm nemaz nav saistīts.

Man pieder kāds ļoti jauks pagalmiņš pašā Rīgas centrā, kur cilvēki, starp citu, līdz mana stāsta sākuma brīdim ielūkojās ja nu vienīgi ar vēlēšanos ļaut izskrieties saviem lielajiem spalvainajiem muļķa mājdzīvniekiem. Ja nu kāds vēlas dzirdēt manu viedokli par šīm pinkainajām rūkšanas mašīnām, tad neviens no viņiem nekad nav nevienu kaķi noķēris, tas viņiem laikam ir tāds sporta veids, kaut kas līdzīgs mēģinājumiem pārkost braucošas automašīnas riepu.

Bet labi, pietiks spriedelēt, ķeršos pie tā, ko tad īsti gribēju pastāstīt. Stāsta morāle ir ārkārtīgi vienkārša - liekot lietā smadzenes, arī tik vārga būtne, kā brīvais kaķis var tikt galā ar radības kroni. Atļaušos piezīmēt, ka vārdu salikums "radības kronis" mūsu starpā ir apzīmējums ar visai ironisku nokrāsu. Jo šie radījumi laikam ir vienīgās dzīvās būtnes, kas ir vēl neveiklākas par spalvainajām rūkšanas mašīnām.

Tad lūk, kādā ne visai patīkamā vasaras dienā šie radījumi atklāja, ka mūsu pagalmiņš lieti noder automašīnu novietošanai. Tas vēl būtu pieciešami - laiciņu pēc attiecīgās iekārtas atstāšanas uz motora vāka var gana labi sasildīties, ja laiks ir nemīlīgs. Bet tie vājprātīgie dubļi! Līdz invāzijai pagalmiņš bija kluss, ēnains, noaudzis ar tādu zālīti, ka koptam mauriņam atliek skaudīgi novīst. Nedēļu pēc autoinvāzijas sķērsot pagalmu sevi cienošam kaķim jau bija neiespējami, ja vien viņš nevēlas līdz ceļiem brist pa šķidru, eļļainu žurgu. Un tās smakas! Kādam toksikomānam varbūt patīk diendienā elpot benzīna, eļļas un tamlīdzīgus smārdus, bet es pie tiem nudien nepiederu.

Apmēram mēnesis pagāja, kamēr man izdevās sasaukt pagalma kaķu konsīliju, lai vienotos, ko īsti darīt. Galu galā, nevienam no mums negribējās emigrēt, jo jaunā vietā taŅu atkal paies vismaz gads, kamēr tu izcīni mierīgu mītni. Neviens necieš svešiniekus.

Domājām mēs ilgi un neviena apspriešanas vērta ideja tā arī neradās. Bet tad man itin kā ābols uzkrita uz galvas. Turklāt, pie idejas rašanās bija vainīgi paši stulbie cilvēki. Es reiz pievakarē noklausījos, kā viens no trulajiem divkājiem citam sašutis kaut ko stāsta par apŅurātajiem riteņiem, kurmet tas vienkārši bija kārtējais pasta sūtījums radiniekiem aizviņpagalmā.

Tad es nospriedu - ja jau viņiem tik briesmīgi nepatīk pasts uz riteņa, ko viņi teiktu, ja to novietotu spraugā, kur auto velk iekšā gaisu, lai sasildītu braucējus? Ņemot vērā, ka šis stāsts ir vēstījums tiem, kuri novieto savas mašīnas svešos pagalmos, domāju, ka vairāk nekādi īpaši komentāri nav nepieciešami. Kā teica kāds divkājis - labāk es lieku mašīnu maksas stāvvietā, nekā nāku mājās viss smirdēdams pēc kaķa čurām. Starp citu, daudzos jo daudzos pagalmos mana pieredze ir ļoti sekmīgi izmantota...