Piektdienas vakars

Kārlis

Kā ikviens piektdienas pievakarē, arī mēs kalām plānus brīvdienu pavadīšanai. Tovakar mani nez kāpēc īpaši nokaitināja Ārčija ieradums teju vai piespiedu kārtā visus cienāt ar tēju. Kaut arī nevaru apstrīdēt viņa apgalvojumu, ka šis dzēriens radot viņā iedvesmu. Vismaz sejas izteiksme viņam ir mūždien apgarota un tēju viņš arī dzer vienmēr.

Šoreiz gan viņa radošais gars citādi kā sejas izteiksmē nepaudās un uz jautājumu, ar kuru pasaulē pazīstams kļuva krievu rakstnieks Černiševskis - "Ko darīt?" - nācās atbildēt man. Šķiet, laimes ratu tovakar bija iegriezusi nepareizā roķele, jo tuvumā neatradās neviens, kurš mūsu jauneklīgo sparu atvēsinātu ar vienīgo pareizo atbildi - "Rūdu rakt".

Laiciņš visu dienu bija jauks, kā vienmēr, kad jāsēž birojā līdz tumsai, un tamdēļ brīvdienu pavadīšanas plāns tā vai citādi saistījās ar piedzīvojumiem brīvā dabā - visi mani saprātīgie priekšlikumi tika noraidīti jau pirms uzklausīšanas.

Arturs

Nonīcis visu dienu pie virpas* ("virpa" - dators, darbavieta (žarg.)), tovakar nespēju vairs galīgi neko. Dzēru tēju un klausījos, kā draugs Kārlis mēģina mani pierunāt brīvdienas pavadīt tepat pilsētā un, kā parasti, kustēties pēc iespējas mazāk. Viņaprāt ideāls dzīvesveids ietver vismaz piecus pārpildītus pelnutraukus rokas stiepiena attālumā, iespēju sarunāties ar visdažādākajiem cilvēkiem, nepieceļoties no klubkrēsla, turklāt procesa laikā logs nedrīkst tikt atvērts nekādā gadījumā. Un tam jānotiek dzīvoklī, kas atrodas pilsētas centrā, lai alus piegāde būtu par brīvu.

Negribēdams viņu apvainot, centos tomēr norādīt, ka brīvdienas ir paredzētas atpūtai. Kārlītis teica, ka viņš jau tieši mēģinot nodrošināt mums civilizētu atpūtu, uz ko man nācās iebilst, ka viņa parastie piedāvājumi nav nekas cits, kā vēl smagāks darbs par to, kas man jādara ikdienā.

Kārlis

Izdomājušies gan šā, gan tā, beidzot vienojāmies par brīvdienu plānu - jābrauc uz Liepāju. Šī mana nebūt ne mūža saprātīgākā ideja nezin kāpēc rada ārčija atsaucību. Viņš vienmēr piekrīt tieši visneprātīgākajiem plāniem un, kā likums, uzstāj, ka "jāstartē ir agri no rīta". Tiesa, gadījumos, kad es viņu ar neskaitāmu telefona zvanu palīdzību savlaicīgi nepamodinu, izbraukšana aizkavējas vismaz par pāris stundām.

Sestdienas rīts

Kārlis

No rīta sazvanījušies, likām prātus (lasi - naudu) kopā un secinājām, ka visizdevīgākais veids, kā nokļūt Liepājā, ir stopot ("stopot" - braukt ar jebkura veida transpotlīdzekli, kura vadītājs ir ar mieru pārvietot jūs vajadzīgajā virzienā bez maksas). Jau no agrākiem laikiem stopošana kā dzīvesveids mums nav gluži sveša, tāpēc ilgi neprātojām - galu galā, par autobusa biļešu cenu var nopirkt ļoti daudz dažādu noderīgu mantu, kas sver vairāk un dvēseli priecē arī daudz vairāk.

Sestdienas pusdienlaiks - Svētdienas priekšpusdiena

Autora mērķis nav rakstīt garstāstu, tamdēļ par jaunekļu izklaidēm Liepājā še nepaudīšu. Katrs, kurš kaut reizi pabijis šajā viesmīlīgajā pilsētā, mani sapratīs - ar vārdiem aprakstīt to nemaz nav iespējams. Tiem, kuri nesaprot, atliek vien ieteikt kādu sestdienas rītu saņemties un doties uz Rietumiem. Ja arī pēc tam apjausma nerodas - acīmredzot, nav lemts. Un šo stāstu mierīgi varat tālāk nelasīt.

Svētdienas pēcpusdiena

Arturs un Kārlis

Ir tāds dabas likums - lai cik daudz naudas arī nebūtu brīdī, kad tu ierodies Liepājā, svētdienas rītā tās vairs nav nemaz. Rūgtas pieredzes mācīti, mēs vienmēr noslēpjam visdziļākajā kabatā naudu atpakaļceļam. Un svētdien vienmēr konstatējam, ka tieši visdziļākā kabata ir vistukšākā.

Uz Rīgu startējām nedaudz pēc pusdienlaika. Nevarētu apgalvot, ka pēc vētraini pavadītās nakts Liepājā mums pašsajūta būtu pārlieku laba. Brīžiem jau radās aizdomas, ka automašīnu vadītāji jūt mūsu bezcerīgo noskaņojumu - tādēļ arī neapstājas.

Pavadījuši apmēram stundu klasiskajā stopošanas vietā aiz dzelzceļa pārbrauktuves, nospriedām, ka ilgāk stāvēt uz vietas vairs nav jēgas - jādodas uz Grobiņu - padsmit kilometrus no Liepājas. Tobrīd mēs vēl nenojautām, ka tas ir tikai pirmais - un nelielais - posms no tā, ko mums lemts nosoļot.

Bijām saskaitījuši jau 38 alus pudeļu korķīšus ceļa malā, kad dažus kilometrus pirms Grobiņas apstājās smagais "Kamaz" un aizveda mūs.. līdz Grobiņai. Tobrīd jau bija izsīkusi līdzpaņemtā divlitrīgā ūdens pudele un mēs devāmies uz veikalu atjaunot krājumus. Pārdevēja godīgi brīdināja, ka ūdens neesot pārāk garšīgs. Viņai izrādījās trīskārt taisnība. Tas bij ne tikvien negaršīgs, tas vispār nebija dzerams. Ūdens tirgoņiem Grobiņa ir zelta bedre.

Laiciņu nesekmīgi stopējuši, konstatējām, ka esam aplenkti. Metrus piecdesmit pirms mums nostājās kāda meitene un sāka stopēt, vēl divas - apmēram simts metrus aiz mums. Meitenes, protams, ir jaukas būtnes, bet ne jau šādā situācijā. Kādas gan mums - diviem veciem, neglītiem stulbeņiem var būt cerības konkurēt ar glītām, jaunām un komunikablām meitenēm? Nekādas, mēs nospriedām un devāmies pļaviņā meklēt skābenes - jo ēst gribējās jau ļoti ļoti. Nevienu skābeni mēs neatradām.

Skaidrs - atstājot aiz muguras meiteņu valni, īpašu cerību kaut ko apturēt nav, bet kārtības labad īkšķojām vien. Vispār, ilgāku laiku nesekmīgi stopojot, cilvēks kļūst nežēlīgi māņticīgs. Mēs bijām pārliecināti - kamēr nebūsim saskaitījuši nākamos 38 ceļmalas alus korķīšus, neviens auto nestāsies. Patiesībā jau šī māņticība piepildījās, tiesa gan, neviens nestājās arī tad, kad mēs šos korķīšus bijām saskaitījuši.

Tā nu mēs gandrīz jau bijām aizkājojuši līdz Durbei, kad apstājās nākamais auto, kāds lauku onkulis, kurš mūs aizveda līdz.. Durbei.

Svētdienas vakars

Stopodami pie Durbes robežas, sākām spriest - ja mūs tagad neviens nepaņem "līdz Rīgai", jāmēģina tikt atpakaļ uz Liepāju, tur vismaz ir cerības iegūt kaut nedaudz ko ēdamu un dažas stundas pagulēt - ne par ko īpaši citu, kā vien šīm divām lietām mēs tobrīd jau vairs nespējām domāt.

Konstatējām, ka uz ceļa esam jau pilnu darbalaiku - astoņas stundas, kad apstājās kāds milzīgs "Volvo" konteineru vedējs. Šoferis bija visādā ziņā ļoti simpātisks, bet tikai vārdu Skrunda viņš izrunāja tik ļoti līdzīgi vārdam Rīga.. mēs dzirdējām to, ko gribējām dzirdēt un tikai pēc kilometriem divdesmit sarunā noskaidrojās, ka Skrundā viņš griežas uz Talsiem. Tas nozīmēja tikai vienu - atpakaļceļa vairs nav. Laipnais vadītājs piedāvājās aizvest līdz Ventspils šosejai, tas esot tuvāk Rīgai, bet mēs atteicāmies - labāk tomēr mirt uz pazīstama ceļa.

Pulkstens bija jau ap desmitiem vakarā un mēs sākām visai nopietni apsvērt turpmākās rīcības plānu. Tiesa gan, ņemot vērā, ka Skrundas autoostā uzgaidāmās zāles nav, īpaši daudz variantu nebija. Jāiet uz Saldu, gan jau līdz rīta pusei tos trīsdesmit kilometrus pieveiksim, tāpat nav īpašu cerību, ka tumsā kāds apstāsies. Tad nu klenderējām vien tālāk.

Pēc kādiem trim kilometriem gan mums radās šaubas par to, vai spēsim līdz Saldum aiziet, visai reāla likās iespāja kādā brīdī vienkārši sabrukt. Šādā ne pārāk optomistiskā noskaņojumā turpinājām cilāt īkšķi un notika brīnums - kāda busiņa šoferis nenobijās ap desmitiem vakarā apturēt diviem aizdomīga izskata tipiem. Viņš gan brauca tikai līdz Saldum, bet pat tas šķita gana labi. Nezināmu iemeslu dēļ mēs bijām pārliecināti, ka vai nu autoostā, vai Saldus stacijas uzgaidāmajā telpā varēs dažas stundas pagulēt.

Laipnais mikroautobusa vadītājs aizveda mūs līdz pašai autoostai un tur mēs konstatējām, ka uzgaidāmā zāle tiek slēgta pusvienpadsmitos. Kādam garāmgājējam apvaicājāmies, kā nokļūt līdz stacijai. Viņš teica, ka tas esot briesmīgi tālu, apmēram divarpus kilometri... Ja viņš zinātu, kādu attālumu šodien jau esam pieveikuši! Stacijā, protams, bija tukšs un kluss, viss ciet un nekādas dzīvības. Nedaudz atvilkām elpu un devāmies vien tālāk.

Svētdienas nakts

Mašīnu uz ceļa kļuva arvien mazāk un mazāk. Nospriedām tā - iesim tik uz priekšu, kamēr uzausīs rīts. Tiesa, ap Brocēniem mums likās, ka būtu tā kā laiks atrast kādu mežiņu, kur iekurināt ugunskuru un kaut nedaudz pagulēt. Bet kas tev deva. Visur slapjš, brikšņi un īpaši omulīgi nakts vidū mežā arī nav. Mēs tikai gājām un gājām un gājām. Katrā autobusa pieturā uz minūtēm desmit sabrukām. Par to, ka zem jostasvietas vēl kaut kas vispār atrodas, liecināja tikai sāpes.

Katrā ziņā, atstāstīt mūsu tās nakts sarunas īpašas vēlēšanās nav, nekas pieklājīgs tas patiesi nebija. Situācija tika konstatēta no dažādiem aspektiem, pārsvarā tur bija nevarīgi lamuvārdi. Apmēram tā: "Jā, šoreiz.. mēs... Kāda.. vakar..." Arvien biežāk replikas sākās ar "Ja mēs nokļūsim Rīgā..."

Pirmdienas rīts

Ap septiņiem no rīta, kad bijām veikuši nedaudz vairāk par pusceļu, šķita, ka visu nakti mūs vajājušās neskaidrās halucinācijas kļūst ļoti pārliecinošas. Kāds vīrs no Saldus apstājās! Izrādījās, ka mēs vēl varam skriet! Kad viņš apgalvoja, ka aizvedīšot mūs līdz Rīgai, mēs neticējām. Protams, kāpām vien iekšā ar klusām aizdomām, ka tā ir tāda īpaši izsmalcināta izjokošana. Bet viņš mūs tiešām aizveda līdz Rīgai! Nieka divdesmit stundas un ceļš Liepāja - Rīga pieveikts!

Rīgā pateicāmies kā nu mācējām, izkāpām no auto, bet tad radās jauna problēma - sapratām, ka ar vienu zaļo gaismu mums nepietiek, lai paspētu pārvilkties pāri ielai. Bet nekas, sarkano pārlaidām ielas vidū un pāri bijām. Turpmākie pāris kilometri līdz darbam likās tāda viegla pastaiga. Viens mums bija skaidrs - kaut arī lieliska izturības pārbaude un noteikti līdz mūža beigām atmiņā paliekošs ceļojums, atkārtot to mēs nevēlamies, pilnīgi noteikti.