Ja man patlaban būtu iespēja uzzīmēt kādu ķēmu, es to darītu. Bet man nav un es attiecīgi nezinu, ko darīt. Grūti gan arī iedomāties, kam mans ķēms būtu vajadzīgs. Jebkurā gadījumā, viņš noteikti nedarīs to, kas man vjadzīgs, es zinu. Ne ķēms, ne arī tas, kam mans ķēms varētu būt vajadzīgs. Tātad, šis būs stāstiņš par Nevajadzīgo ķēmu un viņa lietām.

Jā, N.ķ. dažkārt mēdza domāt par gluži nevajadzīgām lietām. Šai ziņā mēs noteikti esam radnieciski, bet arī tas neattiecas uz šo stāstu. Patiesībā, es esmu gājis vēl tālāk, ne tikai domājot par nevienam nevajadzīgām lietām, bet arī darot tās. Es veicu dažādas darbības, kas man pašam šķiet vajadzīgas un, ja kāds cits paziņo, ka arī viņam tās šķiet noderīgas, tad viņš ir pilnīgi antisociāls tips - ja vien viņš zina, ko šis vārds nozīmē.

Kāds varbūt iekliegsies, ka viņš vēlas piemēru. Labi. Varbūt tiešām tas nav antisociāls tips, kurš, ieraugot mani ar austiņām klausoties dziesmu par rītdienas dzeršanām, paziņo, ka tas ir visnotaļ noderīgs pasākums. Labrīt, ienāciet. Durvis gan varēja arī klusāk vērt vaļā, es varbūt nedzirdētu.

Starp citu, kamēr mēs šeit spriedelējam, N.ķ. ir pacēlies kārtējā lidojumā virs pilsētas. Lieki piebilst, ka es lidoju viņam līdzi. Kādam taču ir jāpieraksta un no mums diviem to māku tikai es, diemžēl, paldies.

Jūs vēlēsities uzzināt, ko es redzēju, lidojot līdzi N.ķ.? Nabaga es. Patiesību sakot, gandrīz to pašu, ko tad, ja es būtu lidojis viens.

Dabiski, vispirms iemaucāmies pretīgas bagāto ļaužu mītnes sienā. Tas mūs tikai iedvesmoja. Kāda starpība, kur iemaukties, tāpat visu norakstīs uz teroristu rēķina.

Meitene ar slotu uzkliedza, lai lidojot augstāk. Labi, mums jau nav grūti. Pacēlāmies tik augstu, kā pat sapņos nekad nebijām lidojuši, vismaz es, N.ķ. tik ūjināja vien. Nevajadzēja. Kāds mums visai stipri iebakstīja sānos. Lidmašīna, aiz kājas viņu. Un atkal jauna lokerbiāde* Daugavas deltā. Tas nemaz nav tāds sekss, kas mums varētu patikt, labāk lidojam tālāk. Lidmašīna nelido vis. Labi, lidosim mēs vien.

Dažādas krāsas spārni un tamlīdzīgi melni izstrādājumi švīkst gar ausīm. Varbūt nevajadzēja to lidmašīnu? Kamdēļ gan ne, nodomājam un lidojam tālāk. Galu galā, nevis mēs viņai, bet viņa mums uzlidoja. Patiesībā sētniece pie visa ir vainīga.

N.ķ. piebalsojoši noņirdzās un mēÖināja izteikt savu viedokli par šo problēmu. Izrādījās, ka viņš to uzskata nevis par problēmu, bet gan par joku. Mēs smējāmies. Skanēja gluži labi, starp citu. Kāda nebūt starptautiska tribunāla urkšķienu nopelnījuši, es un N.ķ. viens otram uzrūcām - nu lidojam taču biedzot tālāk! Bet to lidmašīnu, to mēs, droši vien, darītu atkal. Vismaz, ir par ko uzrakstīt. Bet, lūdzu, neaizmirstiet, ka pie visa vainīga ir apkopēja.

Mēs stipri vien samazinājām lidojuma augstumu un ieraudzījām - tas jau bija upes otrā pusē - trīs kaitinošus vīrus. Protams, pikējām. Tas varētu arī izrādīties pēdējais pikējiens mūsu jau tā īsajā mūžā, savlaicīgi neieraugot, ka tie vīri ir no akmens. Tad jau lai pagaidām paliek, mēs taču tādas drazas dēļ neiesim knābjus bojāt.

Savus visnotaļ glītos spārnus nošvīkstinājuši gar pretīgu akmens tēlu sāniem, iedziļinājāmies tālāk. Brīdi vēlāk pāris meitenes mums kaut ko uzsauca, saprast, protams, nevarēja, bet bija skaidrs, ka tas ir kas aicinošs. Viņas laikam pieteicās tēlot akmens tēlus, tad mēs viņām arī uzknābām. Labāk jau nu nebūtu to darījuši. Knābītis pēc tam bija ilgi, rūpīgi un ar pūlēm jākopj.

Kad knābjus satīrījuši atkal bijām nedaudz pacēlušies spārnos, savajadzējās atbrīvoties no liekā spiediena. Ieraudzījām piemīlīgu vārtrūmi un laidām tik iekšā. Ko mēs tur satikām? Protams, paziņu. Hei, vecīt! Tā mēs visi trīs pusstundu smējāmies, bet tad tomēr arī pačurājām. Vai varbūt pirms tam? Tas šobrīd vairs nav svarīgi.

Mēs ar N.ķ. izdomājām, ka vajadzētu uzlabot dzīvesspēju ar kāda ķīmiska savienojuma palīdzību. Vecīts teica, klau, jums tādēļ nav nekur jālido, šim esot. Apzinādamies savu morālo pārākumu, mēs viņam teicām - nē, šoreiz tikai kafiju. Viņš nez kāpēc teica - nu, nu.

Sapratuši, ka Vecītim ir daudz kas, tikai ne kafija, lidojām meklēt kādu vietu, kur to patiešām varētu iegūt. Bez piedevām, teiktu vecais apelsīns.

Ieraudzījām ļoti smalku izkārtni. Tā aicināja. Iekšā. Itin kā jau tur tika solīta kafija, vismaz virsraksts tā vēstīja. Nācās mums pārliecināties par senum senā teiciena - rakstītam neticēt - patiesīgumu. Tur izsniedz gan, bet tikai pa knābi, turklāt ļoti lielās porcijās.

Vēlēdamies šo stāstu padarīt politiski korektu, vērsāmies pie dziļsatiksmes regulatoriem. Izrādījās, ka tādu nemaz nav. Mums nekas cits neatlika, kā uz laiciņu pazust no skatuves, lai pamostos pretīgi agri.

Salauzti spārni, kājas un citādā veidā sabojāti dažādi orgāni bija mūsu visnotaļ audzinoši ieplānotā lidojuma rezultāts. Atpakaļ drošības dēļ mēs gājām kājām. Labrīt!

__________

* Pārlasot man radās sajūta, ka ne visai saprotami varētu būt še sniegto asociāciju izejmateriāli. Tad lūk, virs Lokerbijas (Skotijā) teroristi uzspridzināja PanAm lidmašīnu. K.V. teiktu, ka tur gāja bojā vesels lērums. Vairāk kā 200 noteikti, tiklab gaisā, kā uz zemes - šai pašā nelaimīgajā ciematā. Kur radušās visas citas ar zvaigznītēm apzīmētās asociācijas, neteikšu.