nāk rudens riebīgs
manī iekšā
un dikti viens
es savā sulā jūtos

tik kājas aukstas
atgādina ka es dzīvs
bet gan jau drīz
tās man vairs neko neprasīs

kaut bailes aizmigt
liecinot par slimu sirdi
es tomēr labāk
pārvietojos nepazīts

***

lai arī vienkārši tas
varētu būt
dzeltenie tārpi uzbrūk
un jautājums še
īsti vietā par zaļo krāsu
nu bet šodien
viņas ir dzeltenas
mušas kas mirst
un tad jau krāsa viena

***

apnīkst nedaudz
sevišķi ja ir
vai ja nav cigaretes

rudens caurspīdīgie tēli
iet cauri mums
nepieskaroties

labāk neelpot
izdzīvot nesaknē
smirdēt miskastē

tie lidos vienmēr
vai peldēs
vai mirs

gurdvieds
izmisīgs
gandrīz miris kukainis

aizver durvis un logus un visu
kļūsti pamazām
par skābbarību

***

es esmu rotaļīgi tavs
kā policists kurš klauvējas pie rūts

***

es gribētu piedzīvot dienu
vai nakti
kad viss ir savādāk
kad skatiens ir cits
no nešejienes

vai varbūt labāk tev klāsies
savādāk
dziļāk
domās

domā par sevi labāk
tad varbūt notiks kas
ja ne toreiz
tad savādāk

***

atsmiekla dienās lai slavinām to
nedz sevi nedz citus bet to
lai savādāk laistītos brūnganā āda
kas novilkta man un uzvilkta bungām

***

vien tikai todien labāk mums bij klājies
kad nesagājāmies ar acīm tā
bet labāk viss tas būtu gājis
mums atkal tomēr citādāk

tu vājprātīgā virpulī reiz atkal gāzies
jo biji lasījis par to kaut ko
bet tad tev citās mājās atkal stāstīs
par virpuli kas savādāks