Mana piedzimšana nebija saistīta ne ar kādiem īpašiem notikumiem un, kā vēlāk apgalvoja onkulis, nekas neesot liecinājis par to, cik drūmu un piedzīvojumiem bagātu mūžu man ir lemts nodzīvot. Māte bija parasta, vēl gluži spēkpilna - kārtīgai kucei četri gadi nav nekāds vecums. Un arī trīs mani brāļi un māšele neuzrādīja pazīmes, kas liecinātu par kādām atkāpēm no normas.

Mūsu bērnība pagāja kā visiem - pustukšu vēderu un ātram kājām. Māte gan par mums centās rūpēties, bet arī viņa jau nekad nebija īsti paēdusi.

Es biju jau gandrīz pusgadu vecs, kad mūsu pagalmā paklīda valodas par kaut kādiem cilvēkiem, kuri dažus izredzētos sētas suņus ņemot savā dienestā. Dzīve viņiem esot ļoti interesanta un klājoties viņiem pavisam labi. Dīvaini tikai likās, ka šos izredzētos neviens pēc viņu pazušanas nav redzējis.

Kādā pēcpusdienā mēs - mani brāļi, māsa un bariņš vienaudžu zvilnējējām pavēnī mūsu pagalmā. Tikko bija paveicies pietiekami pieklājīgi pabrokastot - izdevās noķert divus gana labi barotus kaķus, tāpēc jutāmies ar sevi un dzīvi itin apmierināti. Pagalmā ienāca kāds svešinieks un tuvojās mums. Visi saspicēja ausis. Un pēkšņi viņš izvilka no somas un pameta mūsu virzienā lielu, smaržīgu un asiņainu gaļas gabalu! Kas nu sākās! Varat man ticēt, kad deviņi pusgadu veci plušķi cīnās par vienu gaļas gabalu, tur ir ko redzēt!

Nevarētu apgalvot, ka es būtu īpaši spēcīgāks par saviem vienaudžiem, taču šādām situācijām esmu izstrādājis savu taktiku. Galvenais ir savaldīties un nogaidīt pirmo plūktiņa brīdi, lai pārējie kārtīgi aizraujas. Tad seko mans trieciens no mugurpuses vietā, kas ir vistuvāk kārotajam gaļas gabalam. Tālāk jau tas ir izveicības jautājums - pakampt laupījumu un nostāties virs tā jebkurā vietā, kur nevar piekļūt no mugurpuses. Neviens neies riskēt un kauties ar mani viens pret vienu, sevišķi, ja nav briesmīgi izsalcis.

Dīvainais svešinieks, sakrustojis rokas, vēroja visu šo ņemtni. Nogaidījis iznākumu, viņš izvilka no somas dīvainu nūju ar cilpu galā. Kā noprotat, ar to mana brīvā dzīve bija beigusies - teju pusnožņaugs tiku iesviests mašīnas aizmugurē un dzimtajā pagalmā vairs neatgriezos.

Dresēja mani vairāk kā pusgadu. Es jums teikšu, šīs valodas par labo dzīvi un tā.. tas viss ir izrunāts. Nē, baroja diezgan labi, bet miera arī nebija ne brīdi. Sākumā man vispār likās, ka esmu nokļuvis kaut kādā īpaši nelaimīgiem dzīvniekiem paredzētā ellē. Katru dienu dresūra, ik rītu un vakaru - obligāta piekaušana. Ko nu daudz tur stāstīt.

Kas attiecas uz mani, jaunie saimnieki savu mērķi panāca - es uz visiem laikiem esmu kļuvis ļauns. Nevis vienkārši ļauns, kā mani pagalma vienaudži, kuriem šī īpašība nepieciešama izdzīvošanai, bet tā pa īstam ļauns, pacietīgi ļauns. Es tagad esmu gatavs gaidīt vai visu mūžu, lai tikai varētu kādu nogalēt.

Kādu dienu jau ierastais dzīves ritums mainījās. Mani iesēdināja mašīnā uz aizveda uz kaut kādu mājeli netālu no pilsētas. Ar jo drūmu interesi gaidīju, kas būs tālāk. Un nepievīlos savās cerībās - bija vēl ļaunāk. Šeit tiku nodots kāda, kā man likās, pustraka tipa rīcībā. Nedēļas laikā viņš panāca to, ka par manu lielāko un vienīgo sapni kļuva vēlme satikties ar viņu brīdī, kad manam mocītājam nav rokās rungas.

Jau tuvojās rudens un vakari kļuva arvien tumšāki. Todien no rīta izpalika parastā piekaušana, savukārt brokastu vietā man nezin kāpēc deva tikai padzerties. Pēc brīža mani pārņēma apātija un es aizmigu. Kad pamodos, sajūtas bija visai dīvainas, likās, ka ir nedaudz grūti paskriet. Ēst vairs nedeva.

Vakarā, kad bija jau pilnīgi satumsis, mani izveda pagalmā un deva pavēli, kuru es visvairāk vēlējos dzirdēt. Ļāva paošņāt kaut ko, kas ļoti oda pēc mana mocītāja, un deva komandu "Fas!" Tas man nebija divreiz jāsaka, viņa pēdas varēja saost pietiekami skaidri. Es skrēju cik jaudas, bet acīmredzot, viņš bija aizgājis sen un panākt viņu tik ātri nemaz nevarēja.

Viņa pēdas turpinājās lielajā pilsētā, kur, šķiet, es biju dzimis. Taču tas mani tobrīd uztrauca visai maz. Ieskrējis kādā vārtrūmē, sajutu, ka smaka šeit ir daudz svaigāka. Es viņu biju noķēris! Taču tajā brīdī nez kur no sāniem atskanēja šņākoņa un es zaudēju samaņu.

Pamodos es atkal savā mocību vietā. Un mans mocītājs arī bija atpakaļ. Kopš tās reizes dzīves ritms uz kādu laiku nostabilizējās. Apmēram reizi nedēļā mani nesita, nedeva brokastis, pēc tam miegs - un komanda ķert mocītāju. Kad viņš jau gandrīz rokā - mīklainā šņākoņa, nesamaņa un pamošanās atkal pustrakā saimnieka mājā.

Kādā reizē man beidzot paveicās. Šoreiz saimnieka pēdas veda citur, nekā parasti (biju jau ielāgojis ceļu), un es viņu beidzot panācu! Ieskrējis kādā dīvaina paskata mājā, nokļuvu istabā, un tur jau viņš sēdēja dīvainos frenčos tērptu vīru kompānijā. Viens no viņiem priecīgi noteica: "redz, kur mūsu narkoterjers!" Es viņā neklausījos, es ņēmos plosīt savu mocītāju. Šķiet, ka viņš paspēja jau izlaist garu, bet tad mani nošāva.